Par suņiem: Suņi un kaķi meklē mājas | DELFI Mūsu mīluļi | Suņu patversmes ikdiena
Par lāčiem: šeit | Winnie the Pooh (angliski)
Personificēts: Pirmā lapa | multenes | man tuvas filmas | smuka vieta


Vinnijs Pūks
Izvilkumi no jaukās Aleksandra Milna klasikas "Vinnijs Pūks".
Pieejami šeit jau kopš 1997ā gada.

Rīts ar mazo Rū man būtu
Tīkams gan.
Rīts bez mazā Rū man būtu tīkams
Arīdzan.
Visu darīšu ar prieku,
Ja vien resnāks nepalieku,
Bet es resnāks nepalieku,
Tā škiet man.



- Šajā mazajā lappusītē ar diezgan daudzām bildītēm ir aprakstīti un attēloti Pūka, Tīģera, Sivna, Ēzelīša IĀ, Kengas, Rū, Trusīša, Milzu Lempja, Pēkas, Bubuļa un Trusīša radu un draugu, piedzīvojumi.
- Šeit ir uzrakstīti daudzi man mīļi teicieni un stāsti! Izbaudiet! :)


OTRĀ NODAĻA,

kurā Pūks iet ciemos pie Trusīša un nokļūst
Šaurā Bezizejā

...

Trusītis ieskatījās traukos un nopūtās: - Nekā vairs nav.
- Es jau tā domāju. - Pūks pamāja. - Visu labu! Man jāiet.
Viņš sāka rāpties laukā no alas. Viņš kārpījās ar priekšķepām un atspērās ar pakaļķepām, līdz izdabūja ārā degunu, tad ausis... tad priekšķepas... tad plecus... un tad ...
- Glābiet! - noelsās Pūks. - Es labāk rāpšos atpakaļ.
- Sasodīts!- viņš sacīja. - Vajadzēja tomēr uz priekšu.
- Es vairs nevaru nekā... Ne turp, ne atpakaļ. Palīgā!
Pa to laiku Trusītis, kam arī gribējās pastaigāties, bija ieraudzījis, ka viņa galvenā eja ir ciet, tika laukā pa otru, atnāca apkārt pie Pūka un skatījās uz viņu.
- Ei, vai tu esi iesprūdis? - Trusītis jautāja.
- Nē! - Pūks bezrūpīgi teica. - Tikai atpūšos, domāju un drusciņ dziedu.

...


Māja Pūka priedītēs: OTRĀ NODAĻA,

kurā parādas Tīģeris
un ēd brokastis

Nakts vidū Vinnija Pūks pēkšņi pamodās un ieklausijās. Tad viņš izkāpa no gultas, iededzināja sveci un gāja pāri istabai uz pieliekamo kambari paskatīties, vai tur kāds nenašķojas ap viņa medus podiem. Neviena nebija, tāpēc Pūks varēja mierīgi čāpot atpakaļ, nodzēst sveci un likties gultā. Bet skaņa tūlīt atkārtojās.
- Tas esi tu, Sivēn? - viņš jautāja.
Tas nebija Sivēns.
- Nāc iekšā, Kristofer Robin, - viņš aicināja.
Kristofers Robins nenāca.
- To tu man pastāstīsi rīt, I-ā, - Pūks miegaini norūca.
Bet skaņa neapklusa.
- Vorrāvorrāvorrāorrāorrā, - sacīja Šis-Nezin-Kas, un Pūks juta, ka miegs nu ir kā ar roku noņemts.
- Kas tas varētu būt? - viņš prātoja. - Mežā gadās dzirdēt visādus trokšņus, bet šis ir gluži svešs. Tas nav rēciens, un tā nav murmināšana, ar ko, piemēram, es sāku sacerēt jaunu dziesmiņu, bet pavisam cits troksnis, ko taisa nezināms zvērs. Atradis, kur taisīt troksni! Pie manām durvīm! Jāiet un jāpasaka, lai viņš tā nedara.
Pūks izkāpa no gultas un gāja atvērt durvis.
- Hallo! - katram gadījumam, ja tur ārā kāds būtu, uzsauca Pūks.
- Hallo! - atbildēja Šis-Nezin-Kas.
- Ā! - teica Pūks. - Hallo!
- Hallo!
- Ak tad te tu esi, - sacīja Pūks. - Hallo!
- Hallo! - atkārtoja Nezināmais Zvērs, nesaprazdams, cik ilgi lai tā turpina.
Puks jau gribēja ceturto reizi sacīt "hallo", bet laikus nolēma to nedarīt un tāpēc jautāja: - Kas tur ir?
- Es! - atbildēja balss.
- Ā, tu? - teica Pūks. - Nu tad nāc iekšā!
Šis nezin kas ienāca iekšā, un sveces gaismā viņi abi skatījās viens uz otru.


- Es esmu Pūks, - sacīja Pūks.
- Es esmu Tīģeris,- sacīja Tīģeris.
- Ā! - novilka Pūks, jo viņš vēl nekad nebija tādu zvēru redzējis. - Vai Kristofers Robins tevi pazīst?
- Protams, ka pazīst, - atbildēja Tīģeris.
- Nu labi, - teica Pūks. - Tagad ir vēla nakts nu vajag gulēt.
Bet no rīta mēs brokastīs ēdīsim medu. Kā Tīģeriem patīk medus?
- Viņiem viss patīk, - Tīģeris dzīvespriecīgi atbildēja.
- Tad viņiem droši vien patīk gulēt uz grīdas - un es varu likties gultā, - sacīja Pūks. - Rīt redzēsim, ko darīt tālāk. Ar labu nakti!
Pūks nolikās atpakaļ gūltā un tūlīt aizmiga.
Pirmais, ko viņš, no rīta pamodies, ierauzdīja, bija Tīģeris, kas sēdēja pie spoguļa un skatījās sev acīs.
- Labrīt! - teica Pūks.
- Labrīt! - atsaucās Tīģeris. - Te ir vēl kāds kā es. Un es domāju, ka esmu vienīgais.


Pūks izkāpa no gultas un sāka skaidrot, kas ir spogulis, bet, kad viņš bija nonācis visinteresākajā vietā, Tīģeris iesaucās
- Atvaino, te viens kāpj uz tava galda! - Un ar skaļu vorrāvorrāvorrāvorrā viņš metās virsū galdauta stūrim, norāva to zemē, rūkdams iepinās tajā nu pārvēlās pāri istabai. Pēc ilgas un briesmīgas cīņas Tīģera galva parādījās dienas gaismā, un viņš priecīgi jautāja: - Es uzvarēju?
- Tas bija mans galdauts, - teica Pūks un sāka tīt Tīģeri vaļā.
- Un es atkal domāju: kas tas varētu būt? - brīnījās Tīģeris.
- To klāj uz galda un tam liek virsū ēdienus.
- Kāpēc tad viņš gribēja man iekost, kad es neskatījos?
- Nedomāju gan, ka viņš gribēja.
- Viņš mēģināja, - teica Tīģeris, - tikai viņam nekas neiznāca.
Pūks uzklāja galdautu atpakaļ, nolika uz galdauta lielu medus podu, un viņi sēdās pie brokastīm. Bet tikko viņi bija piesēdušies un Tīģeris bija pakampis pilnu muti medus, viņš piešķieba galvu, sāka skatīties grieztos un čāpstināt muti. Tas izskatījās pēc "vai-tas-man-garšo" un pēc "vai-es-to-gri-bu", un pēc "kas-man-ir-mutē?". Beidzot viņš noteikti paziņoja:


- Tīģeriem negaršo medus.
- O! - teica Pūks un mēģināja izlikties Apbēdināts un Nožēlojošs. - Es domāju, ka viņiem viss garšo.
- Viss, izņemot medu, - atbildēja Tīģeris.
Pūks klusībā nopriecājās un teica, ka tikko viņš būs paēdis pats savas brokastis, viņš aizvedīs Tīģeri pie Sivēna un Tīģeris varēs nogaršot Sivēna zīles.
- Paldies, Pūk, - sacīja Tīģeris. - Zīles Tīģeriem garšo vairāk par visu.
Tā nu pēc brokastīm viņi devās apciemot Sivēnu, un Pūks pa ceļam brīdināja, ka Sivēns ir Ļoti Mazs Dzīvnieciņš un ka viņam nepatīk tāda lēkāšana, un tāpēc lai Tīģeris vismaz no sākuma nav pārāk Lecīgs. Bet Tīģeris, kas uzjautrinājās, slēpdamies aiz kokiem un lēkādams virsū Pūka ēnai, kad Pūks uz viņu neskatījās, teica, ka Tīģeri ir lecīgi tikai pirms brokastīm. Toties, appēduši dažas zīles, viņi uzreiz kļūst Mierīgi un Uzvedas Ļoti Smalki.
Drīz viņi jau klauvēja pie Sivēna durvīm.
- Sveiks, Pūk! - sacīja Sivēns.
- Sveiks, Sivēn! Tas ir Tīģeris.
- Tiešām? - teica Sivēns un aizspruka galda otrā pusē. - Es domāju, ka Tīģeri ir mazāki.
- Tikai ne lielie, - atbildēja Tīģeris.
...
- Ak te tu esi, Tīģeri,- sacīja Kristofers Robins. - Es zināju, ka tu kaut kur esi.


- Es izpētīju Mežu un atradu visādas lietas, - Tīģeris cienīgi paziņoja. - Es atradu pūkus, sivēnus un ēzeļus. Visu ko, tikai ne brokastis.
Pūks un sivēns arī pienāca klāt, apkampa Kristoferu Robinu un izsūdzēja savas bēdas.
- Vai tu nezini, kas garšo tīģeriem? - jautāja Pūks.
- Man liekas, es zinātu gan, ja vien kārtīgi padomātu, - sacīja Kristifers Robins, - bet, manuprāt, Tīģerim pašam vajadzētu to zināt.
- Es zinu, - sacīja Tīģeris. - Man garšo viss, kas vien pasaulē ir, izņemot medu, zīles un ... kā sauca tos karstos?
- Dadži.
- Jā un tos arī.
...


Māja Pūka priedītēs: CETURTĀ NODAĻA,

kurā izrādās, ka Tīģeri nekāpj Kokos

...
Sivēns raka mazu bedrīti savas mājas priekšā.
- Sveiks, Sivēn! - teica Pūks.
- Sveiks, Pūk! - atsaucās Sivēns, salekdamies no pārsteiguma. - Es zināju, ka tas esi tu.
- Es arī, - teica Pūks. - Ko tu dari?
- Es stādu zīli, Pūk, lai no tās izaug ozols un lai man ir daudz zīļu tepat pie mājas un nevajag staigāt un meklēt tās jūdzēm un jūdzēm tālu. Saproti, Pūk?
- Bet ja nu ozols neizaugs? - jautāja Pūks.
- Izaugs gan, jo Kristofers Robins teica, ka izaugšot, un tāpēc es stādu.
...
- Bez tam, Pūk, stādīt nemaz nav tik vienkārši, it īpaši, ja tu nezini, kā to dara, - viņš teica. Tad Sivēns ielika zīli bedrītē, uzbēra virsū zemi un sāka lēkāt pa stādījuma vietu.
- Es zinu, kā to dara, - teica Pūks, - jo Kristofers Robins iedeva man trešu sēklas, un es tās iestādīju. Tagad man visa durvju priekša būs notresota ar tresēm.
- Man likās, ka tās puķes sauca par kresēm, - Sivēns nedroši iebilda, lēkādams pa iestādīto zīli.
- Nē, - sacīja Pūks. - Manējās nav kreses. Manējās sauc par tresēm.
Kad sivēns bija beidzis lēkāt, viņš apslaucīja kājeles gar vēderu un teica: - Ko mēs tagad darīsim? - Pūks sacīja: - Aiziesim pie Kengas, Tīģera un Mazulīša Rū. - Sivēns diezgan negribīgi piekrita: - Jā, jā ... aiziesim ... - Viņš vēl aizvien mazliet baidījās no Tīģera, kas bija tik Briesmīgi Lecīgs Zvērs, jo vienmēr, kad Tīģeris izlēca ar savu "Sveiks, Sivēn!", Sivēnam uzreiz bija smilšu pilnas ausis. Un viņam nekļuva daudz vieglāk arī tad, kad, pacēlusi Sivēnu no zemes, Kenga jau bija iesaukusies: - Tīģeri, bērniņ, mierīgāk! - Un tā nu viņi devās uz Kengas māju.

Taisni torīt Kengai bija ļoti Saimniecisks garastāvoklis un viņa Gribēja Saskaitīt Visu, kas viņas saimniecībā atrodams, - kā, piemēram, Mazulīša Rū jaciņas, pāri palikušos ziepju gabalus un divas tīrās vietas Tīģera lācītī. Tāpēc viņa iedeva Mazulītim Rū sainīti ar salātu maizītēm, Tīģerim sainīti ar iesala ekstrakta maizītēm un palaida viņus Mežā uz visu rītu, lai viņi tur rotaļājas pēc sirds patikas un nedara nekādas blēņas. Un projām viņi bija.
Pa ceļam Tīģeris stāstīja Mazulītim Rū visu, ko vien Rū gribēja zināt par Tīģeriem.
- Vai viņi prot lidot? - jautāja Rū.
- Jā, - atbildēja Tīģeris, - Tīģeri ir ļoti labi lidotāji. Simptpārcentīgi labi lidotāji.
- O - o! - brīnījās Rū. - Viņi var lidot tikpat labi kā Pūce?
- Jā - sacīja Tīģeris, bet viņi negrib.
- Kāpēc viņi negrib?
- Tāpat vien. Viņiem nepatīk lidot pa gaisu.
Rū nespēja to saprast, jo viņam likās, ka lidotmācēšana ir brīnišķīga lieta, bet Tīģeris atbildēja, ka grūti to ieskaidrot tādam, kas pats nav Tīģeris.
- Varbūt, - sacīja Rū. - Bet vai viņi var lēkt, kā ķenguri?
- Jā, sacīja Tīģeris, - kad viņi grib.
- Man ļoti patīk lēkt, - teica Rū. - Pamēģināsim, kurš var tālāk aizlēkt: tu vai es!
- Noteikti es, - teica Tīģeris. - Bet mums tagad nav laika, citādi mēs būsim par vēlu.
- Kur par vēlu?
- Tur, kur mēs gribam nokļūt laikā, - atbildēja Tīģeris, pielikdams soli.
Pēc brīža viņi bija nonākuši pie Sešām Priedēm.
- Es protu peldēt, - palielījās Rū. - Es vienreiz iekritu upē un peldēju. Vai Tīģeri prot peldēt?
- Zināms, ka prot. Tīģeri prot visu.
- Un viņi var uzkāpt kokā vēl labāk nekā Pūks? - jautāja Rū, apstādamies zem vislielākās Priedes un skatīdamies augšā.
- Kokos kāpšana ir Tīģeru mīļākais darbs, - teica Tīģeris. - Un to viņi dara daudz labāk nekā Pūks.
- Viņi varētu uzkāpt tādā priedē?
- Tikai tādas priedēs viņi parasti kāpj, - sacīja Tīģeris. - Augšā un lejā, no rīta līdz vakaram.
- O, Tīģeri, vai tas var būt?!
- Es tev tūlīt parādīšu, - Tīģeris drošsirdīgi paziņoja. - Sēsties man mugurā un skaties! - Jo no visām lietām, kuras pēc viņa vārdiem, prata darīt Tīģeri, vienīgā, par ko viņš pēkšņi jutās kaut cik pārliecināts, bija kokos kāpšana.
- O, Tīģeri, o - o, Tīģeri, o - o - o, Tīģeri! - sajūsmā spiedza Rū.
Rū uzsēdās Tīģerim mugurā, un viņi kāpa.
Pēc pirmajām desmit pēdām Tīģeris laimīgi nomurmināja:
- Tā lieta iet!
Pēc nākamajām desmit viņš sacīja:
- Es vienmēr esmu teicis, ka Tīģeri prot kāpt kokos!
Vēl pēc desmit pēdām viņš piebilda:
- Protams, viegli tas nav.
Pēc tālākajām desmit pēdām viņš nopūtās:
- Un tad vēl, bez šaubām, būs jākāpj lejā. Atmuguriski.
Un tad viņš teica:
- Tas būs jau grūtāk ... - Izņemot krišanu ... - Kad tas būtu pavisam ... - VIEGLI. Pie vārda "viegli" zars, uz kura Tīģeris stāvēja, pēkšņi nolūza, un viņš, juzdams, ka krīt, tik tikko paspēja saķert augšējo zaru. Vispirms viņš dabūja pāri šim zaram zodu ... tad vienu pakaļkāju ... pēc brīža otru ... līdz beidzot viņš elsdams un pūzdams sēdēja uz zara un gribēja, kaut labāk būtu izvēlējies peldēšanu.
Rū nokāpa no viņa muguras un apsēdās blakus uz zara.
- O, Tīģeri, - viņš uztraukti jautāja, - vai mēs jau esam pašā galotnē?
- Nē, - teica Tīģeris.
- Mēs kāpsim galotnē?
- Nē, - teica Tīģeris.
- Ā, - noskuma Rū. Bet tad viņam atausa jauna cerība: - Tas tik bija vareni, kad tu nupat izlikies, it kā mēs gāztos no koka lejā, bet nemaz nenogāzāmies. Mēs atkal darīsim tāpat?
- Nē, - teica Tīģeris.
Rū brīdi klusēja, tad ierunājās: - Vai neapēdīsim mūsu maizītes? - Un Tīģeris teica: - Jā, kur tās ir? - Un Rū teica: - Lejā, zem koka. - Un Tīģeris teica: - Nedomāju vis, ka mums jau tagad vajadzētu ēst. - Un tā viņi sēdēja neēduši.

Pa to laiku Pūks un Sivēns nāca uz Sešām Priedēm. Pūks dziedošā balsī kaut ko stāstīja Sivēnam, un viņa stāsts izklausījās pēc "nebēdāju es nenieku, ja vien resnāks nepalieku, bet es resnāks nepalieku, tā šķiet man" ... Bet Sivēns pie sevis prātoja, pēc cik dienām uzdīgs viņa zīle.
- Paskaties, Pūk, - Sivēns pēkšņi iesaucās. - Tur Priedē viens sēž!
- Tiešām sēž, - teica Pūks, domīgi skatīdamies augšā. - Priedē ir kāds Zvērs.
Sivēns pieķērās Pūka ķepai, lai Pūkam būtu drošāk, ja viņš gadījumā nobītos.
- Vai tas ir kāds Plēsīgais Zvērs? - Sivēns jautāja, skatīdamies uz otru pusi.
Pūks pamāja.
- Tas ir Jagulārs, - viņš teica.
- Ko Jagulāri dara? - jautāja Sivēns, cerēdams, ka viņi to nedarīs.
- Viņi noslēpjas koku zaros un uzklūp tiem, kas apakšā, - paskaidroja Pūks. - Kristofers Robins man stāstīja.
- Varbūt neiesim viņam apakšā, Pūk? Uzklupdams viņš var sasisties.
- Viņi nekad nesasitas, - teica Pūks. - Viņi ir ļoti labi uzklupēji.
Sivēns juta, ka nokļūt zem koka, kura sēž Ļoti Labi Uzklupēji būtu liela Aplamība,
un viņš jau taisījās skriet uz māju, kur bija kaut ko aizmirsis, kad Jagulārs viņus uzrunāja. - Palīgā! Palīgā! - viņš vaimanāja.
- Jagulāri tā vienmēr dara, - teica Pūks, ļoti ieinteresēts. - Viņi kliedz: "Palīgā! Palīgā!" - un, kad tu paskaties uz augšu, viņi tev uzklūp.
- Es skatos uz leju!- Sivēns iebrēcās, lai Jagulārs aiz pārskatīšanās neizdarītu to, ko nevajag.
Jagulāram blakus bija vēl kāds, un šis vēl kāds, viņu balsis padzirdējis, izmisīgi iespiedzās:
- Pūk un Sivēn! Pūk un Sivēn!
Sivēns pēkšņi juta, ka diena ir daudz jaukāka, nekā viņam bija pirmīt licies. Tik silta un saulaina ...
- Pūk! - viņš iesaucās. - Man liekas, tas ir Tīģeris un Mazulītis Rū!
- Patiešām, - teica Pūks. - Un es biju iedomājies, ka tas ir Jagulārs un vēl viens Jagulārs.
- Hallo, Rū! - kliedza Sivēns. - Ko jūs tur darāt?
- Mēs netiekam lejā! Mēs netiekam lejā! - gavilēja Rū. - Vai tas nav jocīgi? Pūk, vai tas nav jocīgi, ka mēs ar Tīģeri dzīvojam uz zara kā Pūce un ka mums te būs jāpaliek uz visiem laikiem? Es redzu Sivēna māju. Sivēn, es no šejienes varu saredzēt tavu māju! Vai mēs neesam augstu? Pūces māja ir tikpat augstu vai zemāk?
- Kā tu tiki augšā, Rū? - jautāja Sivēns.
- Tīģera mugurā! Un Tīģeri var kāpt tikai augšup. Lejup viņi nevar, jo tad aste maisās pa kājām, un Tīģeris no sākuma bija to aizmirsis, viņš tikai tagad atcerējās. Un tāpēc mums te jāpaliek uz mūžīgiem laikiem, ja tikai mēs neuzkāpjam vēl augstāk. Ko tu teici, Tīģeri? Nē, Tīģeris domā - ja mēs uzkāpsim vēl augstāk, mēs vairs neredzēsim Sivēna māju tik labi kā tagad, tāpēc mēs paliksim tepat.
- Sivēn, - Pūks nopietni sacīja, kad bija to visu noklausījies, - ko nu lai mēs darām? - Un viņš sāka ēst Tīģera maizītes.
- Viņi tiešām netiek lejā? - Sivēns uztraukti jautāja.
Pūks pamāja.
- Vai tu nevari uzkāpt viņiem pakaļ?
- Es varu, Sivēn, un es varu ari nonest lejā Rū uz savas muguras, bet es nevaru nonest Tīģeri. Tāpēc mums vajadzēs izdomāt kaut ko citu. - Un, domās nogrimis, Pūks ķērās pie Mazulīša Rū maizītēm.

Vai viņš vispār ko domāja, pirms bija ticis galā ar pēdējo maizīti, es nezinu, bet, kad viņš bija to apēdis, papardēs nobrīkšķēja soļi un klajumā iznāca Kristofers Robins ar ēzelīti I-ā.
...
Kristofers Robins paskatījās augšā uz Tīģeri un Rū un mēģināja kaut ko izdomāt.
- Man ienāca prātā, - Sivēns nopietni teica, - ka I-ā varētu nostāties zem koka, tad Pūks uzkāptu viņam mugurā, es atkal uzkāptu Pūkam mugurā ...
- Un, ja viena ēzeļa mugura tad pārlūztu, kas tie būtu par smiekliem. Ha, ha! Klusa un pieklājīga izprieca. - sacīja I-ā, - bet labuma no tās nebūs nekāda.
- Neņem ļaunā, - Sivēns pieļāvīgi sacīja, - es tikai gribēju ...
- Vai tev tiešām pārlūztu mugura, I-ā?- Pūks ļoti pārsteigts jautāja.
- Tev gan patiktu to noskaidrot, Pūk. Gan jau vēlāk redzēs - būs pārlūzusi vai nebūs?
Pūks žēli teica: - O! - Un viņš atkal sāka domāt.
...
Tas būs kā lidojums! Vai Tīģeri tā var? - Iespiegdamies:- Es nāku, Kristofer Robin! - viņš ielēca taisni pastieptās jakas vidū. Un viņš bija lidojis tik ātri, ka no atsitiena uzlēca gaisā gandrīz tikpat augstu kā pirms tam, un, laiku pa laikam iegavilēdamies "o - o!", viņš ilgi lidoja augšā un lejā, līdz beidzot ar kliedzienu: "O, vareni!"- apstājās. Un tad viņi nocēla Mazulīti Rū zemē.
- Nāc, Tīģeri! - viņš sauca. - Tas ir viegli.
Bet Tīģeris, cieši ieķēries zarā, pie sevis nodomāja. "Tas var gan būt labi tādiem Lēcējzvēriem kā Ķenguriem, bet nepavisam neder tādiem Peldētājzvēriem kā Tīģeriem." Viņš iedomājās, kā būtu peldējis uz muguras pa upi lejā, no vienas salas uz otru salu. Tā patiešām būtu īstā dzīve Tīģerim!
- Lec lejā! - sacīja Kristofers Robins. - Nekas tev nenotiks.
- Pagaidi mazliet, - Tīģeris nervozi atsaucās. - Man mizas gabaliņš iebiris acī. - Un viņš lēni rāpās pa zaru uz priekšu.
- Lec taču, tas ir viegli! - spiedza Rū. Un pēkšņi Tīģeris uzzināja, cik viegli tas ir.
- Au! - viņš iebrēcās, kad koks nolidoja viņam garām.
- Uzmanību! - Kristofers Robins un viņa draugi reizē iesaucās.
Kaut kas nodimdēja, kaut kas plīsa, un visi sagāzās ņudzošā kaudzē.
Kristofers Robins, Pūks un Sivēns uzslējās kājās pirmie, tad viņi piecēla Tīģeri. Pašā apakšā izrādījās I-ā.
- I-ā, nabadziņ! - iekliedzās Kristofers Robins. - Tu ļoti sasities? - Viņš bažīgi aptaustīja ēzelīti, noslaucīja viņam putekļus un palīdzēja nostāties uz kājām.
I-ā ilgu laiku neteica ne vārda. Tad viņš jautāja:
- Tīģeris ir lejā?
Tīģeris bija lejā un tikpat lecīgs kā vienmēr.
- Jā, - atbildēja Kristofers Robins. - Viņš ir te.
- Pasaki viņam lielu paldies no manis,- norūca I-ā.



Māja Pūka priedītēs: SESTĀ NODAĻA,

kurā Pūks izdomā Jaunu Spēli
un I-ā spēlē līdzi

...
Trusītis izliecās pār malu, cik tālu vien varēja, skatīdamies pēc savējā, bet Rū lēkāja un spiedza:
- Nāc, sprungu-sprungu-sprunguli! Nāc sprungu-sprungu-sprunguli!
Sivēns bija uztraucies kā neviens, jo viņa sprungulis bija parādījies pirmais, un tas nozīmēja, ka viņš vinnēs.
- Nāk! - sacīja Pūks.
- Tu noteikti redzi ka tas ir manējais? - Sivēns uztraukumā iekviecās.
Jā, jo tas ir pelēks. Liels un pelēks. Re, kur peld! Ļoti ... liels ... pelēks ... Ak nē, nav viss, tas ir I-ā!
No tilta apakšas izpeldēja I-ā.
- I-ā! - visi reizē iekliedzās.
- Tas ir I-ā! - spiedza Rū, briesmīgi uztraucies.
Ļoti rāmi, ļoti cienīgi, ar visām četrām kājām gaisā no patiltes izpeldēja I-ā.


...
Bet Pūks jau bija paņēmis vislielāko akmeni, ko varēja panest, un izliecās pār tilta malu, turēdams to ķepās.
- Es nesviedīšu stipri, es tikai palaidīšu vaļā, - viņš paskaidroja, - un tad es nevarēšu trāpīt tev garām. Tas ir - es nevarēšu trāpīt tev, Vai tu nevarētu vienu brītiņu negriezties riņķī? Tā man grūti notēmēt.
- Nē, - teica I-ā, - man ļoti patīk griezties.
Trusītis instinktīvi sajuta, ka nu pienācis komandēšanas laiks.
- Sākam, Pūk - viņš sacīja. - Kad es teikšu: "Met!" - tu laidīsi akmeni vaļā. I-ā, kad es teikšu:"Met!" - Pūks laidīs akmeni vaļā.
- Mīļš paldies, Trusīt, bet gan jau es pats to pamanīšu.
- Tu esi gatavs, Pūk? Sivēn, paej nost, lai viņam pietiek vietas.
Atkāpies mazliet, Rū! Visi ir gatavi?
- , - teica I-ā.
- Met! - komandēja Trusītis.
Pūks palaida akmeni vaļā. Ūdenis skaļi noplunšķēja, un ēzelītis bija pazudis.
...
- Kā tu iekriti ūdenī? - jautāja Trusītis, slaucīdams I-ā ar sivēna mutautiņu.
- Es neiekritu, atbildēja I-ā.
- Bet kā tad ...
- Mani IELECINĀJA, - teica I-ā.
- Oo! - uztraucās Rū. - Tevi kāds pagrūda?
- Kāds mani Ielecināja. Es stāvēju upes malā un domāju - ja kaut jel viens no jums saprot, ko nozīmē domāt, un pēkšņi es jutu SKAĻU SALĒCIENU.
- O, I-ā! - visi nodvesās.
- Vai tu esi pārliecināts, ka tu vienkārši nepaslīdēji? - neticīgi jautāja Trusītis.
- Protams, ka paslīdēju. Ja tu stāvi uz slidena upes krasta un kāds tevi Skaļi Salecina, tev jāslīd vien ir. Kas cits man atlika.
...
- Sveiki visapkārt! - Tīģeris dzīvespriecīgi uzsauca.
- Sveiks, Tīģeri! - sacīja Rū.
Trusītis ļoti cienīgi saslējās
- Tīģeri, - viņš svinīgi jautāja. - Kas jums tur pirmīt notika?
- Kad pirmīt? - Apvaicājās Tīģeris, juzdamies mazliet neērti.
- Kad tu ielecināji upē I-ā.
- Es viņu neielecināju.
- Ielecināji gan, - Īgni atcirta I-ā.

- Patiešām ne. - sacīja Tīģeris. - Man tikai uznāca šķaudiens, un tas notika ēzelītim aiz muguras un kad es teicu: "Grrrs-oppp-pč-č-č-pčī ..."
- Ūja! - iesaucās Trusītis, paceldams Sivēnu un apslaucīdams viņam putekļus no muguras. - Viss kārtībā, Siventiņ.
- Tas bija no pārsteiguma, - Sivēns taisnojās.
...
- Es nelēkāju, es sķaudīju, - Tīģeris spītīgi atcirta.
- Upes dibenā, nezkāpēc, man bija pilnīgi vienalga, vai es tur esmu ielecināts, vai iešķaudināts.
...


... bet Kristofers Robins, Pūks un Sivēns palika uz tilta vieni paši.
Ilgu laiku viņi skatījās upē un neteica nekā. Un upe arī neteica nekā, jo bija visai rāma un miermīlīga šajā saulainajā pēcpusdienā.
- Tīģeris tomēr ir lādzīgs zvērs, - slinki ieminējās Pūks.
- Protams, ka ir, - piekrita Kristofers Robins.
- Un mēs visi esam, - Pūks sacīja. - Tā vismaz man liekas. Bet varbūt, ka man nav taisnība, - viņš pazemīgi piebilda.
- Ir gan taisnība, - teica Kristofers Robins.



Māja Pūka priedītēs: SEPTĪTĀ NODAĻA,

kurā Tīģeri pārmāca

...
Kādu dienu Trusītis un Sivēns sēdēja piesaulē pie Pūka durvīm, klausīdamies, ko saka Trusītis, un Pūks sēdēja kopā ar viņiem. Bija miegaina vasaras pēcpusdiena, Mežs klusī šalkoja un likās pierunājam Pūku: "Neklausies Trusītī, klausies manī!" Pūks ierīkojās ērtāk, lai neklausītos Trusītī. Laiku pa laikam viņš atvēra acis un sacīja: - Ā! - Un atkal tās aizvēra, sacīdams: - Pareizi. - Trusītis savukārt laiku pa laikam ļoti nopietni atkārtoja: - Tu saproti, ko es ar to gribu teikt, Sivēn? - Un Sivēns ļoti nopietni māja ar galvu, lai izrādītu, ka viņš saprot.
- Fakti liecina, - Trusītis beidzot bija novedis savu domu līdz galam, - ka Tīģeris pēdājā laikā ir kļuvis pārāk Lecīgs, un mums vajag viņu pārmācīt. Vai tu tā nedomā, Sivēn?


Sivēns piekrita, ka Tīģeris tiešām kļuvis pārāk Lecīgs, un, ja kāds varētu izdomāt, kā lai viņu atradina no Lecības, tā būtu Ļoti Laba Ideja.
- Gluži manas domas, - sacīja Trusītis. - Ko tu teiksi Pūk?
Pūks satrūkdamies atvēra acis nu teica: Galīgi.
- Kas galīgi? - brīnījās Trusītis.
- Tas, ko tu sacīji, - atbildēja Pūks. - Neapšaubāmi.
Sivēns iegrūda Pūkam sānā pamatīgu dunku, un Pūks, sākdams pamazām nojaust, ka viņš ir kaut kur citur, lēni piecēlās un paskatījās apkārt, kur īsti viņš atrodas.
...
- Pūk, - Sivēns pārmetoši iesaucās, - vai tad tu neklausījies, ko Trusītis sacīja?
- Es klausījos, bet man bija pūkas salīdušas ausī. Vai tu, lūdzu, neatkārtotu, Trusīt?
Trusītis, kā vienmēr, bija gatavs atkārtot, viņš tikai pajautāja, no kuras vietas atsākt. Pūks teica, ka jāatsāk no tā brīža, kad viņam aizpūkojās ausis. Bet, kad Trusītis jautāja, kad tas bijis, Pūks atbildēja, ka viņš nezina, jo nav īsti sadzirdējis. Beidzot Sivēns izšķīra šo sarežģīto lietu, paskaidrodams, ka viņš pūlas izdomāt, kā lai atradina Tīģeri no Lecīguma, jo, kaut gan viņi visi ļoti mīl Tīģeri, tomēr nav noliedzams, ka Tīģeris ir pārāk lecīgs.
- Nu es saprotu, - teica Pūks.
- Viss Mežs ir pilns ar Vienu Pašu Tīģeri, - sacīja Trusītis. - Tas sāk Krist uz Nerviem.
Pūks pūlējās kaut ko izdomāt, bet viss, ko viņš varēja izdomāt, nekam nederēja. Un tāpēc viņš labāk nodungoja pie sevis dziesmiņu:
Ja Trusītis
Būtu
Kaut pusīti
Lielāks
Un resnāks,
Un plecīgāks,
Tad Tīģeris varētu būt
Arī lecīgāks.
Ja Tīģeris
Maziņāks būtu
Kaut pusīti,
Mēs neņemtu ļaunā,
Ka lec viņš uz Trusīti
...



Ne velti sivns teica: "Man gan liekas, ka Tīģeris bez visām stipruma zālēm ir pārāk uzstiprinājies!" Ne velti!



... Tīgeris lēkāja virsū ne tikai Tīģerienei, bet arī citiem meža iemītniekiem ...




Šī lappuse tika izveidota 1996. gadā un būtiski papildināta 1997ajā.





Copyright © 1996-2004 suns.lv. ->vestulēm<-. Autortiesības uz oriģinālo sacerējumu pieder kādam citam! Uz doto brīdi, laikam Disneja koorporācijai.